Ik dienas, saskaroties ar dažādas jomas pārstāvjiem, nereti nākas dzirdēt stāstus par to, ka uzņēmumam sākts piedziņas process, bet neviens nav informējis par tiesvedību, tiesnesis nav objektīvi vērtējis pierādījumus, pieņemti aizmugurēji spriedumi, sadarbības partneris iepriekš nav izteicis pretenzijas. Proti, pēkšņi saņemts nelabvēlīgs spriedums, uzsākta piespiedu parāda piedziņa vai uzņēmums ievietots publiskajā nemaksātāju reģistrā.
Tomēr der atcerēties - nezināšana neatbrīvo no atbildības! Ļoti bieži par pamatu minētajiem apgalvojumiem ir praksē iesakņojušies mīti par parāda piedziņu, kas tad arī noved pie šāda rezultāta!
Kādi ir 10 populārākie mīti parāda piedziņas procesā? Kā patiesībā rīkoties, ja pret Jums vēršas ar parāda piedziņu? Ko der zināt, sniedzot atbildi tiesai/šķīrējtiesai?
Termins “mīts” nozīmē kāda notikuma izdomājumu, nepatiesu vēstījumu, aplamu vai sagrozītu stāstījumu (parasti par parādībām sabiedrībā).
Ikvienā jomā laika gaitā tiek izveidoti dažada veida nostāsti un mīti, un tikai retais no tiem atbilst realitātei, ir patiess. Šajā rakstā apkopoti desmit popularākie mīti par parāda piedziņas procesu, kas tiesu/šķīrējtiesu praksē ir kļuvuši par regulāriem klupšanas akmeņiem tieši parādniekiem (atbildētājiem).
Mīts Nr.1: Deklarētās adreses neesamība atbrīvo no atbildības
Visbiežāk parādnieks uzskata, ka, ja tam nav aktuālas reģistrētas deklarētās adreses, tad tiesas, šķīrējtiesas vai tiesu izpildītāji nevarēs pieņemt nekādus lēmumus parādu piedziņas jautājumos, tā kā nebūs zināma adrese, uz kuru sūtīt paziņojumus un aicinājumus.
Der atcerēties, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības!
Dzīvesvietas deklarēšanu Latvijā regulē Dzīvesvietas deklarēšanas likums. Likums noteic, ka ikvienai personai ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu Latvijā. Ja personas dzīvesvieta ir ārvalstī, dzīvesvietas deklarēšanas pienākums ir izpildīts, ja dzīvesvietas deklarētājs sniedzis ziņas par dzīvesvietu Fizisko personu reģistra likumā noteiktajā kārtībā.
Būtiski! Ja persona nav deklarējusi savu dzīvesvietu, tad tā var tikt administratīvi sodīta! Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 16. pants nosaka, ka par dzīvesvietas nedeklarēšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu līdz septiņdesmit naudas soda vienībām (viena naudas soda vienība ir 5,00 EUR).
Gadījumos, kad personai nav aktuālas deklarētās adreses, tiesas, par uzsākto tiesvedības procesu, un šķīrējtiesas, par nozīmēto šķīrējtiesas sēdi, paziņo ar oficiāla izdevuma “Latvijas Vēstnesis” palīdzību un dotā publikācija tiek uzskatīta par publiski ticamu un saistošu!
Mīts Nr.2: Ierakstīto vēstuļu ignorēšana palīdz izvairīties no problēmām
Ja personai ir reģistrēta deklarētā vai juridiskā adrese, tad pastāv pieņēmums, ka ignorējot un apzināti nesaņemot ierakstītos pasta sūtījumus no tiesas/šķīrējtiesas, tiesvedība tiks atlikta un parāda piedziņa būs neiespējama.
Kā jau tika minēts augstāk- nezināšana neatbrīvo no atbildības! Personai, saskaņā ar likumu ir jānorāda adrese (deklarētā vai juridiskā adrese), kurā tai ir jābūt sasniedzamai!
Saskaņā ar paziņošanas likumu, fiziskai personai dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai reģsitrā norādīto papildu adresi. Tāpat dokumentu var paziņot uz citu adresi gadījumā, ja adresāts norādījis uz objektīviem apstākļiem, kādēļ tas nepieciešams. Juridiskai personai dokumentu paziņo uz tās juridisko adresi.
Adresātam ir pienākums būt sasniedzamam norādītajā adresē.
Būtiski! Dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Ja no pasta tiek saņemta izziņa par sūtījuma izsniegšanu vai atpakaļ nosūtīts dokuments, tas pats par sevi neietekmē dokumenta paziņošanas faktu. Prezumpciju, ka dokuments ir paziņots septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā vai astotajā dienā no dienas, kad tas iestādē reģistrēts kā nosūtāmais dokuments, adresāts var atspēkot, norādot uz objektīviem apstākļiem, kas neatkarīgi no adresāta gribas bijuši par šķērsli dokumenta saņemšanai norādītajā adresē.
Proti, tas, ka persona ignorē aicinājumu saņemt ierakstītu pasta sūtījumu nekalpo par pamatu atlikt strīda izskatīšanu. Strīds var tikt risināts bez pušu klātbūtnes un personai ir jārūpējās par to, lai tā būtu sasniedzama! Ignorējot tiesas/šķīrējtiesas paziņojumus, persona kaitē tikai pati sev, jo tiesnesis vadās no lietas materiāliem, pievienotajiem pierādījumiem un sniegtajiem pušu paskaidrojumiem. Bieži vien pusēm ir iespēja izlīgt vai samazināt piedzenamā parāda apjomu, taču apzināti nesaņemot pasta sūtījumus, šāda iespēja tiek zaudēta.
Mīts Nr.3: Ja necelt klausuli un neatbildēt uz vēstulēm — konflikta nebūs
Kā rāda tiesu un šķīrējtiesu prakse, visbiežāk tiesā/šķīrējtiesā nonāk tie strīdi, kuri varēja tikt atrisināti nevēršoties ar prasību tiesā. Proti, kādu sev zināmu iemeslu dēļ parādniekam nav iespējas izpildīt uzņemtās saistības. Tā vietā, lai sazinātos ar kreditoru un izrunātu visas iespējas, parādnieks izvēlas “strausa” metodi, tā teikt, “iebāzt galvu smiltīs”, un neatbild uz kreditora centieniem jautājumu atrisināt. Visbiežāk šādi strīdi tiek atrisināti, tiklīdz prasība tiek saņemta tiesas/šķīrējtiesas kancelejā un parādnieks godīgi atzīstas, ka apzinājies saistības, taču velējies iegūt laiku, lai visu sakārtotu. Tomēr ir situācijas, kad šis komunikācijas trūkums ir ilgstošs, līdz pat tiesas/šķīrējtiesas sprieduma saņemšanai, un rada plaisu pušu starpā un kreditors vairs nevēlas būt pretīmnākošs, šādos gadījumos diemžēl atkal zaudētājs ir parādnieks, jo tiek zaudēts ne tikai sadarbības partneris, bet parāda apjoms būtiski pieaug, jo pamatparādam klāt tiks pierēķināti visi izdevumi, kas saistīti ar parāda piedziņu!
Mīts Nr.4: Neierašanās tiesā nozīmē tiesas sēdes atlikanu
Tas, ka uz tiesas/šķīrējtiesas sēdi nav ieradies kāds no lietas dalībniekiem, nav šķērslis tiesai/šķīrējtiesai uzsākt lietas izskatīšanu un arī pabeigt izskatīt lietu, izņemot, ja tiesa atzīst neierašanās iemeslu par attaisnojošu.
Ja prasītājs vai viņa pārstāvis atkārtoti nav ieradies Valsts tiesā un nav lūdzis izskatīt lietu viņa prombūtnē, tiesa var atstāt prasību bez izskatīšanas. Ja atbildētājs nav ieradies pēc Valsts tiesas aicinājuma, nepaziņojot neierašanās iemeslu, tiesa var taisīt aizmugurisku spriedumu.
Ja lietas dalībnieks nav laikus paziņojis Valsts tiesai savas neierašanās iemeslu, tiesa var uzlikt naudas sodu līdz 80 eiro. Ja kāds no lietas dalībniekiem neierodas tiesā tādu iemeslu dēļ, kurus Valsts tiesa atzīst par neattaisnojošiem, šai personai var uzlikt naudas sodu līdz 150 eiro. Tāpat ir strīdi, kuru izskatīšanas nepieciešamībai Valsts tiesa var lemt par personas piespiedu atvešanu uz tiesu ar policijas starpniecību.
Ja uz šķīrējtiesas sēdi nav ieradies prasītājs vai atbildētājs, šķīrējtiesa, izvērtējot lietas materiālus, lietas sarežģitību un izteiktos pušu lūgumus, izlemj vai ir nepieciešama lietas izskatīšanas atlikšana. Lieta var tikt izskatīta arī bez pušu piedalīšanās, kā tas ir rakstveida procesos, izvērtējot iesniegtos pierādījumus un paskaidrojumus.
Mīts Nr.5: Šķīrējtiesām nevar uzticēties, tās vienmēr ir “par labu kreditoram”
Nereti tiesu/šķīrējtiesu praksē tiek saņemtas sūdzības par tiesnešu vai tiesu/šķīrējtiesu iestādes neobjektivitāti strīda izskatīšanā. Saņemtās sūdzības un norādes parasti ir par pašu tiesnesi vai šķīrējtiesnesi, ka tas nav izvērtējis visus lietas apstākļus, nav bijis objektīvs, vai arī ir uzpirkts. Tāpat tiek saņemtas sūdzības par tiesas/šķīrejtiesas procesa neievērošanu, pušu tiesību pārkāpšanu. Lieki piebilst, ka dotās sūdzības 90% gadījumu sniedz tieši tā puse, kura ir saņēmusi sev nelabvēlīgu lēmumu.
Nevar noliegt, ka pastāv izņēmuma gadījumi gan tiesās, gan šķīrējtiesās, kad kāds tiesnesis pārkāpj savas pilnvaras, taču tādi gadījumi ir ārkārtīgi reti un ir pierādāmi.
Gan tiesas, gan šķīrējtiesas stingri vadās pēc valsts likumiem, normatīvajiem aktiem un reglamenta. Jebkurš iesniegtais pierādījums tiek izvērtēts un katra lieta tiek izskatīta individuāli. Ja lietā esošie apgalvojumi ir pamatoti ar pierādījumiem, ja puses ir izmantojušas sacīkstes principu, sniegušas paskaidrojumus, ekspertīzes, liecības, tad, vadoties no dotajiem pierādījumiem un saskaņā ar likumā noteikto, tiek pieņemts labvēlīgs lēmums tam, kurš ir pierādījis savus apgalvojumus. Ne vienmēr tas būs prasītājs, dažkārt arī atbildētājs var saņemt labvēlīgu spriedumu, ja ir atspēkojis un pierādījis, ka prasītāja apgalvojumi ir kļudaini un tiem nav pamata.
Tiesām/šķīrejtiesām un tiesnešiem ir svarīga reputācija, tādēļ ikkatram izsniegtajam gala nolēmumam ir jābut motivētam, proti, ir jābūt norādītam pietiekamam pamatojumam, kas pamato doto lēmumu.
Der zināt, ka ikviena puse, ja tā uzskata, ka lēmumā nav pietiekami atspoguļots pamatojums vai kādi pierādījumi, saskaņā ar likumu var lūgt sprieduma skaidrojumu, iesniedzot iesniegumu tiesā/šķīrējtiesā ar lūgumu izskaidrot spriedumu.
Mīts Nr.6: Dzīvošana ārzemēs aizsargā no parādsaistībām
Tiesu praksē arvien vairāk ir gadījumu, kad atbildētāju statusā nonāk gan rezidenti, kuri ir devušies peļņā vai pārcēlušies uz dzīvi ārvalstīs, gan arī nerezidenti, kuru juridiskā vai deklarētā adrese ir ārvalstīs.
Bieži vien šādi parādnieki uzskata, ka atrodoties ārpus valsts, kurā tie ir parādā, nav nepieciešams uztraukties ar kreditoru prasījumiem un mēģinājumiem piedzīt parādu, jo ārvalstīs ir vieglāk būt nesasniedzamiem.
Tomēr tā gluži nav! Mūsdienās ir izveidota ļoti laba komunikācijas un informācijas sistēma, kura ļauj atrast parādnieku jebkurā pasaules malā, kā arī piedzīt parādu, lai kur tas atrastos! Īpaši viegli tas ir izdarāms, ja parādu saistošajos dokumentos ir šķīrējtiesas klauzula, proti, puses vienojušās par strīda risināšanu šķīrējtiesā. Šādā gadījumā tiesvedības un parāda piedziņas process kopumā ir ātrāks un nav nozīmes, kuras valsts pārstāvis vai iemītnieks ir parādnieks.
Ikvienai juridiskai un fiziskai personai ir iespēja pārbaudīt dažādu valstu publiski pieejamos reģistrus, kuros ir atrodama visa nepieciešamā informācija par juridiskām vai fiziskām personām. Tāpat ir attīstījusies starptautiskā komunikācija tiesu izpildītāju un parāda piedzinēju starpā, kas nozīmē, ka vairs nepastāv robežas, kas liegtu noskaidrot ar parādnieku, tam piederošo īpašumu vai ienākuma avotu saistīto informāciju.
Mīts Nr 7: Man nesamaksāja — tātad es arī varu nemaksāt
Tiesu/šķīrējtiesu praksē ir gadījumi, kad par parādnieku var kļūt tikai tādēļ, ka seko sava sadarbības partnera piemēram, proti, Jums nesamaksāja par Jūsu sniegtajiem pakalpojumiem un Jūs nevarējāt norēķināties par Jums sniegtajiem pakalpojumiem. Tā veidojas ķēde, kurā pat vairākas puses viena otrai var būt parādā, taču risinājums netiek meklēts, līdz viena no pusēm iesniedz prasību tiesā/šķīrējtiesā.
Šādas situācijas būtu jāizskauž jau pirmsākumos, jo, ja Jūs neveicat pasākumus, kas veicinātu parādu atgūšanu, tas nenozīme, ka to nedarīs Jūsu kreditors! Esiet atbildīgi pret uzņemtajām saistībām, un pildiet tās! Ir iemesli, kādēļ nav iespējams izpildīt saistības- komunicējiet ar savu kreditoru! Ja Jums nemaksā un Jūs nemaksāsiet, tad, neveicot nekādas darbības, rezultātā zaudējums būs lielāks- papildus izmaksas par parāda piedziņu, tiesvedības izmaksas, kā arī zaudēta reputācija un, iespējams, labi sadarbības partneri.
Mīts Nr 8: Nepatiesi dati līgumā palīdz izvairīties no atbildības
Protams, slēdzot līgumu abām pusēm, sevišķi, pakalpojuma sniedzējam vai preču pārdevējam, ir jāpārliecinās par to, lai līgumā tiek norādīti korekti dati. Tomēr ir gadījumi, kad kāda no pusēm, apzināti vai neapzināti, norāda kļūdainus personas datus vai kļūdainu informāciju.
Der zināt, ja tiek konstatēta nepatiesi sniegta informācija, tad, ņemot vērā nepatiesu ziņu sniegšanas mērķi, personas darbības un radīto kaitējumu, var tikt noteiktas arī citu, smagāku noziedzīgu nodarījumu sastāva pazīmes, piemēram, krāpšana.
Par nepatiesas informācijas sniegšanu persona var tikt saukta pie kriminālatbildības, administratīvās atbildības, no personas var tikt piedzīti radītie zaudējumi civiltiesiskā kārtā, kā arī iestāties citas sekas, piemēram, sadarbības pārtraukšana, līguma izbeigšana, piešķirto tiesību un finansējuma atprasīšana, lai novērstu labumu, kuru persona guvusi ar nepatiesu informāciju.
Mūsdienu tehnoloģijas laikmetā pastāv ne tikai dažādas ekspertīzes, bet arī citi veidi, kas var un nosaka personas identitāti darījuma slēgšanas brīdī. Proti, parādu piedziņas process iespējams būs ilgstošāks kā tas būtu gadījumā, ja dati būtu norādīti korekti, taču rezultātā zaudētājs paliks nepatiesās informācijas sniedzējs, jo tam būs jāatbild ne tikai ar lielākajām finansiālajām sekām, bet arī juridiskajām sekām.
Mīts Nr.9: Tiesnesim/šķīrējtiesnesim pašam ir pienākums meklēt pierādījumus
Ļoti bieži parādnieku neapmierinātību izraisa fakts, ka tiek saņemts nelabvēlīgs tiem spriedums, kurā tiesa/šķīrejtiesa norādījusi, ka parādnieks nav iesniedzis pietiekamus un pamatojošus pierādījumus saviem apgalvojumiem. Puses uzskata, ka, iesniedzot pieteikumus, iesniegumus, paskaidrojumus, nepievienojot tiem pierādījumus, kas apstiprina izteiktos apgalvojumus, ir norma. Proti, ja būs nepieciešamība, tad tiesnesis pats pieprasīs dotos pierādījumus.
Der zināt, ka ikvienai pusei, izsakot savu viedokli, argumentāciju un apgalvojumus tie ir jāpamato ar fiziskiem pierādījumiem, kas arī nosaka pušu līdzsacīkstes principu. Tiesnesim/šķīrejtiesnesim ir pienākums nenovilcināt strīda izšķiršanu, proti, izskatīt strīdu iespējami īsakos termiņos. Ja puses ir norādījušas argumentus, faktus un tiem pievienojušas pamatojošus dokumentus, tad, izvērtējot strīda sarežģītību, tiesnesis var izprasīt no pusēm, kadus papildus pierādījumus pēc savas inicitīvas vai pušu pieprasījuma , ka arī, ja tiesnesis uzskatīs, ka puses var izlīgt, tad rakstveida process var tikt mainīts uz mutvārdu procesu.
Tomēr, ja puses nav pietiekami aktīvi iesniegušas nepieciešamos pierādījumus, kuri pamato to izteiktos apgalvojumus, tiesnesim nav pienākuma tos izprasīt. Ja tiesnesis uzskata, ka ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem ir pietiekami, lai strīdu izšķirtu, tad strīds tiks izšķirts!
Mīts Nr.10: Parādu piedziņa ir bezjēdzīga un bezcerīga laika izšķiešana
Ļoti bieži parādnieki paļaujas un kreditora kopējo noskaņojumu parāda piedziņā, proti, ikkatra kreditora neveiksme piedzīt parādu- neatbildēti telefona zvani, atpakaļ saņemtas vēstules, juridiskas personas maksātnespēja, citu kreditoru rinda-rada sajūtu, ka parādu piedziņa ir bezcerīgs process.
Tomēr tā nav, ja kreditors rūpīgi attiecas pret saviem debitoriem un parādu savlaicīgu piedziņu.
Jā, parādu piedziņa dažkārt var būt laikietilpīgs process, bet ne bezcerīgs! Viss ir atkarīgs no katra kreditora un to, kā tiek piedzīti parādi. Kā redzams praksē, daudzi lieli uzņēmumi parādniekus vienkārši noraksta kā bezcerīgus un no tiem neko nepiedzen, jo šo uzņēmumu apgrozījums ir pietiekami liels, lai tērētu uzmanību parādniekiem. Tomēr daudz veiksmīgāk strādā tie uzņēmumi, kuri debitoru un parāda piedziņas jautājumu ir sakārtojuši, ieviešot 2+1 (citur 3+1) sistēmu, proti, nosūta atgādinājumu par parādu, tad brīdinājumu un tad gatavo prasību tiesā/šķīrējtiesā. Jo ātrāk parādnieks tiek uzrunāts, jo ātrāk parāds tiek piedzīts! Ja kreditors gaida un cer uz parāda atmaksu vairāk kā 3 gadus, tad ne tikai ir iespējams zaudēt prasījuma tiesību, bet nav jābrīnās, ka parādnieks vairs neeksistē!
Tikai kreditors pats ir atbildīgs par savām finansēm un to atgūšanu! Jo ātrāk rīkosieties, jo skaidrāk apjautīsiet, ka ne visi mīti ir patiesība!
Raksta autore Rīgas šķīrējtiesas Administratīvā direktore Ilga Neretniece